Garīgā veselība tiek definēta kā labklājības stāvoklis, kurā katrs indivīds apzinās savu potenciālu, tiek galā ar ikdienas dzīves spriedzi, strādā ražīgi un auglīgi un spēj dot ieguldījumu savā vai savas kopienas dzīvē (WHO, 2014). Pēdējās desmitgades laikā garīgās veselības problēmas bērnu vidū ir palielinājušās. Apmēram 20% skolēnu piedzīvo garīgās veselības grūtības. Pusaudžu depresija tiek norādīta kā galvenā garīgās veselības jproblēma un pašnāvība ir trešais biežākais pusaudžu nāves cēlonis (WHO, 2015). Puse garīgās veselības grūtību sākas pirms 14 gadu vecuma sasniegšanas. Minētais pamato steidzamo agrīnas intervences nepieciešamību, un skolas sniedz unikālu iespēju veicināt skolēnu garīgo veselību no agrīnā vecuma, ieskaitot kritiskākos attīstības periodus. Skolas ir ideāla vieta, kurā veicināt bērnu un jauniešu garīgo veselību, sniedzot iespēju sasniegt lielas bērnu grupas laikā, kad notiek viņu kognitīvā, emocionālā un uzvedības attīstība (Weare, 2000).

Lai gan pēdējā desmitgadē ir īstenotas vairākas iniciatīvas, kuru mērķis ir mazināt garīgās veselības problēmas skolā, daudzu ES valstu pašreizējās nacionālās izglītības politikas pārskats liecina, ka skolu prioritāte nav labklājības veicināšana, kā arī trūkst visaptverošas un pierādījumos balstītas programmas garīgās veselības veicināšanai skolās (Eiropas Savienība, 2016).